Ir tāda “mirušā interneta teorija”. Tā saka, ka lielāko daļu tīmekļa šodien raksta boti, ka ģenerēts saturs atbild ģenerētam saturam un ka cilvēki internetā ir palikuši mazākumā.
Ja skaties tikai uz to, ko rāda meklētāji un sociālie tīkli, tam ir viegli noticēt.
Bet paskaties uz Latvijas internetu tuvāk, un tas ir dzīvs.
Kas tur ir
Ir Tēzaurs, kur vienuviet var uzzināt, ko latviešu valodā nozīmē gandrīz jebkurš vārds. Ir Periodika, kur var izlasīt simtgadīgas avīzes. Ir Garamantas ar folkloras arhīvu un Dabasdati, kur cilvēki pieraksta, kādus putnus un augus redzējuši. Ir Lauku ceļotājs ar lauku mājām, kurās var palikt pa nakti.
Un tālāk, ārpus tiem, kurus jau daudzi zina: dzejnieki ar savām lapām. Fotogrāfi, kas liek bildes nevis Instagram plūsmā, bet savā galerijā. Viesu nami, kuru saimnieki paši uzrakstīja, kā pie viņiem nokļūt. Palīdzības centri, kas klusi dara savu darbu. Forumi, kuros joprojām kāds atbild uz jautājumu, kas uzdots pirms desmit gadiem.
Problēma nav tā, ka to nav
Problēma ir tā, ka tos nav kur redzēt.
Kādreiz bija vienkārši: ierakstīji adreses joslā kaut ko uz dullo un paskatījies, kas atveras. Dzeja.lv? Putni.lv? Dažreiz trāpīja. Tā bija mazā atklāšanas prieka daļa: nezināji, ko atradīsi.
Šodien adreses josla ir kļuvusi par meklētāja lauku, un meklētājs vispirms rāda to, kas maksā. Mazie saiti joprojām ir, tikai ceļš līdz tiem ir aizaudzis.
Tāpēc ir kur iet
“ir kur iet” ir mēģinājums šo ceļu atkal iztīrīt. Katalogs, kurā katru saitu ir apskatījis cilvēks. Kategorijas, pa kurām var klejot. Poga Nejaušs saits, kas aizved kaut kur, kur vēl neesi bijis.
Mēs nesākam no nulles un arī nesākam no labākā gala. Pirmie saiti katalogā ir populārākie, jo no kaut kurienes jāsāk. Garā aste nāks ar katru nākamo dienu, un daļu no tās atnesīsi tu.
Internets nav miris. Tas tikai gaida, kad kāds atkal uz to aizies.
Atver katalogu vai piesaki saitu, kam te jābūt.
